Pie mums ļoti daudzi saka, ka likt bērnam klausīt – tas autoritārisms. Bet tu darbā nesāc klausīt vadītājam, un paskatīsimies, cik ilgi tu tur noturēsies. Tev var būt savs viedoklis, bet tam uz kaut ko jāpamatojas. Cilvēki par to aizmirst. Bērnam piecos gados ir savs viedoklis, var viņš ēst konfektes vai nē. Tas pamatojas uz to, vai viņam garšo, vai negaršo, nevis uz to, cik tas ir derīgi vai kaitīgi. Noteiktā vecumā bērnam vēl nav tik daudz datu, lai viņa viedoklis uz kaut ko pamatotos. Viņš nevar izdarīt specializācijas izvēli astoņos gados – es nemācīšos matemātiku, es nodarbošos ar zīmēšanu. Tāpēc viņam dod iespēju daudz ko pamēģināt, un kad būs bāze, viņš varēs veikt izvēli, kādā virzienā viņam attīstīties.

Sabiedrībā visbiežāk apspriež izglītības līmeņa problēmu Latvijā un to, kas gaida mūsu bērnus nākotnē. Disciplīna krīt, lasītprasme arī, bērni netiek galā ar pašiem elementārākajiem uzdevumiem, un vecāki pēc darba ir spiesti kopā ar saviem bērniem gatavot stundas un no jauna analizēt stundā mācīto mācību materiālu.
Zinātņu doktore, skolas Lando īpašniece Irina Lando dalījās ar saviem novērojumiem un domām izglītības sakarā pie mums un ārzemēs, ka arī pastāstīja par tēmām, kas jūnijā tika apspriestas ANO starptautiskā konferencē “Fokusā – izglītība”.

Vai skola ir vajadzīga un kam?

Katram cilvēkam ir ģenētiska nosliece uz noteiktā darbībām un uzvedības maniere. Vai cilvēks uzvedīsies kā plēsoņa vai kā upuris, ir rakstīts viņa sejā. Šī uzvedības īpatnība izpaudīsies tikai stresa situācijā. Būtu noderīgi to izlasīt uzreiz.
Turklāt vide stipri ietekmē raksturu. To arī var izlasīt sejā – katra bieži pārdzīvota emocija atstāj savu nospiedumu. Ne velti saka, ka cilvēkam vecumā ir tāda seja, kādu viņš ir pelnījis.